Rabarbers ar resniem kātiem un neiziet ziedos
Ķirbji: dzeltens un zaļš, sēklas Sandra Stabiņģe dabūjusi pērn ekspedīcijas laikā.
Anna Glužina, 90 gadi
Dzīvo Aglonas centrā ar meitas ģimeni
“Nekā jau nav ko stāstīt. Pupiņas sasēju, bet bija sausums un nedīga ilgi, ilgi, tagad vijās dažas pa kārtiņām,” Anna daudz runāt nevēlas.
VĒSTURE
“Sen tā lieta bija, sen jau. Ķirbis, tāpat kā rabarbers nācis no manas dzimtenes - Ondzuļiem, ir tāda sādža. Kādreiz Ulmaņa laikos Ondzuļi bija Aizkalnes pagastā, starp Preiļiem un Riebiņiem. Vispirms rabarberu un ķirbju sēklas paņēmu līdzi uz Preiļiem, tad pārcēlāmies uz Līvāniem, tad uz Kārsavu. Tad no Kārsavas atgriezāmies Preiļos un tad beigās, kad vīrs nomira, pārcēlos pie meitas te, uz Aglonu. Un šie vienmēr ceļoja līdzi. Bet te zemīte švakāka. Šitāds ķirbis bija gan vīramātei, gan manai mammai. Rabarbers man ir no mammas.”
Kāpēc jūs viņus ņemat līdzi? Var taču nopirkt!
“Nu savas sēkliņas ir savas. Vot, pagājušajā gadā, skatos, vai dieniņ, man taču ķirbju sēklas līdzi. Bet šogad neuzdīga neviens.”
Ar ko tas ķirbis tik īpašs?
“Nu, tāpat vien, pierasts. Manējie ir zaļganā un dzeltenā krāsā. Un rabarbers dikti liels, resniem kātiem, ļoti labs. Citiem tievi kāti un ļoti zied, bet šis tikai kātus vien dzen.
Tikko nostrādājos, audeklu veru, lakatus audīšu. Man skapī daudz lakatu. Radās dzija, domāju, kā ta būs, man tik daudz gadu, kas tad audīs, paliks un nomētāsies tā dzija. Bet nu jau ļoti grūti. Ziniet, cik man gadu? Āāāāā- 90!!! Deviņpadsmit! Nu jau redzes nav lāga. Tā mēs te i dzīvojam.”
RECEPTES
No ķirbjiem maizīte forša sanāk. Kad sulu izspiež, čagas tak paliek, žēl laukā mest. Kviešu miltos pieber cukuriņu, raugu, samīca kārtīgi. Iznāk tāda dzeltenīga, smuka maizīte. Kukulīšus cepeškrāsnī izcepu. Zupiņas, piena putriņas vārat? Man dikti garšo.”
Anna daudz par dārzu vairs stāstīt negrib un garās runās neielaižas.
Pie Annas Glužinas ciemojās Sandra Stabiņģe un Anitra Tooma 2020.gada 2.jūlijā.
