Trīs ‘Rudens svītrainās’ ābeles sēklaudži

Lolotājs: Māris Narvils, 56 gadi, agronoms, Latvijas Lauku konsultāciju uz izglītības centra vecākais speciālists dārzkopībā

Priekules novada Gramzdas pagasts “Līgotes”


VĒSTURE

Saimniekoju savu vecvecāku mājās, kur augļudārzu stādīja vectēvs Jānis Vecvagars. Tajā aug arī trīs ‘Rudens svītrainās’ ābeles sēklaudži, kokiem varētu būt ap 40 gadu. Interesanti, ka katrs sēklaudzis garšo un izskatās citādi.

Agrāk dārzā auga kādi 10 sēklaudži, daži izsala, viens aizgāja manas kļūdas dēļ, pārāk drastiski apgriezu, tagad ļoti žēl, jo tie bija lieli medus āboli. Bet palikušās ābeles ir lieliskas: vienai ir ļoti lieli āboli, kas perfekti šķīst un iznāk lielisks ābolu ievārījums. Tie ir sulīgi, skābeni, vēli vasaras āboli ar gaiši dzeltenu mizu, nemaz neizskatās pēc ‘Rudens svītrainajiem’, drīzāk tuvāki ‘Antonovkai’.

Otrie ir plakanie: ļoti skaisti svītroti āboli, bet sārtais vaidziņš intensīvāks kā ‘Rudens svītrainajai’ un tie ir labi uzglabājami, saldskābi rudens āboli.

Un trešie ir tādi iegareni, mazliet stūraini āboli ar aveņsarkanu vaidziņu. Svītrojums vāji izteikts, mīkstums cietāks, glabājas ilgāk un ir saldāki.


AUDZĒŠANA


Esmu šīs ābeles atjaunojis, šogad ābolu maz, bet ražas gados ābolu netrūkst. Esmu ieplānojis šos sēklaudžus pavairot ar potzariem, lai neiznāk kā ar medus āboliem, kas neizturēja radikālo apgriešanu.


RECEPTES


Ābolu ievārījuma vārīšanā es piedalījos no bērnības: zaptsābeles ābolus mizoja un sagrieza 8-10 šķēlēs, uz lēnas uguns vārīja līdz izšķīst un tas bija mans mīļākais ievārījums. Cukuru lika apmēram 400 g uz kilogramu ābolu. Vispirms izšķīda āboli, tad piebēra cukuru, kad tas izšķīda, zapti pildīja plaucētās burkās, nākamajā rītā uzlika virsū stingros plastmasas vākus. Vēl atceros, ka izgrieza caurspīdīgu celofāna aplīti, uzlika virsū ievārījumam un uz tā uzkaisīja šķipsniņu benzoskābes. Vēlāk burkas aizvākoja ar metāla vākiem.


Vēl gatavoja ābolu un brūkleņu ievārījumu. Es tagad gatavoju ievārījumu ar korintēm, jo tām ir daudz pektīna un vajag mazāk cukura.

Vēl mūsu dārzā aug bumbiere ‘Durbes vasaras’, to 1948.gadā stādīja vectēvs Jānis Vecvagars.

Ap 1970.gadu stādītas divas ‘Kurzemes sviesta’ bumbieres. Vienu jau sekmīgi atjaunoju un koki sāk ražot.


Ērkšķogas Kurzemē sauc par krizdolēm. No vecvecāku laikiem dārzā aug diezgan paagras, zaļganas, apaļīgas ērkšķogas 1,5-2 cm diametrā, kas gatavas paliek gaiši dzeltenas.

No mammas laikiem ir pudeļveida ērkšķogas ar biezu, skābu mizu. Vēl ir sīciņa ērkšķodziņa, tumši sarkanbrūnām, ļoti saldām odziņām. Bet ražo bagātīgi.

Tagad meklēju tās lielās, matainās ērkšķogas, lielākas dzīvē neesmu redzējis. Mums iznīka, jo bija diezgan neizturīgas pret Amerikas miltrasu.


Zilās plūmītes būciņas jeb krēķi Kurzemē aug it visur, jo patsakņi iet uz visām pusēm. Tas esot labs potcelms.


Vēl mums labi aug ‘Daugmales stikla ķirši’ un ‘Kazdangas ķirši’, tie dārzā ir ļoti sen, tuvu pie mana vecuma. Šogad jaunajā meža dārzā sastādīju patsakņu stādus – ‘Kazdangas ķirsis’ vispār ir traks uz patsakņiem. ‘Kazdangas ķirsis’, kad gatavs, ir saldskābs, ļoti tumši sarkans, praktiski melns. No ogām iznāk skaista sula, ja vajag krāsu vīnam vai kam citam, tas ir lielisks. Koks var izaugt augsts, manējais ir ap 5 metrus augsts. Trešajā gadā patsakņu stādi jau sāk ražot. ‘Daugmales stikla’ ķirsim ir mīkstums ir dzeltenā krāsā, miza sarkana, ogas saldskābas, bet vīns iznāk rozīgs.

Kaukāza plūmes dārzā ir no mammas laikiem, vienas ir saldskābas, tumši sarkanas ar tumšu mīkstumu. Tādas citur neesmu redzējis. Un vēl ir sīkākas - sarkanas ar dzeltenu mīkstumu,.

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

©Mantots kultūraugs

  • Facebook
  • YouTube