Cūku pupas, kas uzdīga pēc 30 gadiem

Cūku pupas, kas sadīga pēc 30 gadu uzglabāšanas un tās neapsēda kaitēkļi.

Lolotāja: Anta Sparinska, bioloģijas zinātņu doktore, bijusī LU Botāniskā dārza un Bulduru dārzkopības vidusskolas direktore un žurnāla “Dārza pasaule” redaktore.

Adrese: Stopiņu novada Vālodzes ciems, dārzs atrodas Piķurgas krastos


VĒSTURE

Cūku pupu sēklas šopavasar atradu, kad jaucām nost veco māju. Tur pieliekamajā ieraudzīju sarūsējušu bundžu, pilnu ar cūku pupām, kas tur stāvējusi vismaz no 90.gadiem. Ticība, ka tur kas izaugs, bija maza, bet sēklas uzbriedināju, iesēju, visas pupas sadīga un deva dāsnu ražu. Turklāt viņām klāt neķērās neviena uts: ne melna, ne zaļa. Vasaras beigās saplūcu pākstis, daļu izvārījām, daļu atliku sēklai, būs nākamajam gadam.

1920.gadā, kad bezzemniekiem dalīja zemi, vectēvs dabūja šo zemes gabalu, uzbūvēja tur ap 100 m2 nelielu māju, bet kara laikā un sekojošajos juku laikos te patvērumu varēja gūt ikviens, kurš palūdza. Bija laiki, kad te mitinājās pat 67 iemītnieki un māja bija sadalīta sīksīkās istabiņās ar krāsni. Mūsdienās tā vairs nebija glābjama, tāpēc nolēmām to nojaukt.

Cūku pupas mantotas no vecā tēva Ēricha Lazdas, kurš bija Tīnūžu muižas dārznieks. Viņš šo amatu mantoja no sava tēva Mārtiņa Lazdas. Vectēvs nodzīvoja līdz 101 gadam un bārdai plīvojot līdz pēdējam grozījās pa savu mīļo dārzu. Viņš audzēja gan ierastos augus, gan vīnogas, arbūzus, melones, kā arī stādus visam ciemam. Visur bija lecektis un siltumnīcas.

Šīs pupas noteikti iekļausim mantoto kultūraugu kolekcijā – tās izrādījās neparasti dzīvotspējīgas.



AUDZĒŠANA


Bērnībā pirmais darbs dārzā, ko man uzticēja, bija sēt zirņus un cūku pupas. Pupas sēja vēlāk kā zirņus, tiem zemē bija jābūt līdz 100.dienai, reiz iesējām 22.februārī un zirņu pākstis grauzām jau Jāņos. Uzbriedinātas pupas vajadzēja sēt iesilušā zemē sprīža attālumā vienu no otras ap 5 cm dziļi vai nu iepriekš savilktās vadziņās, vai ar vagotāju izdzītās vagās taisnās rindās. Man nekad neizdevās iesēt gana taisni. Par to perfekcioniski taisno sējumu vectēvs mani uzpasēja līdz pēdējai dienai, tāpēc, kad izdzirdēju, ka viņš tuvojas dārzam, lavījos prom, jo zināju, ka noteikti dabūšu aizrādījumu.

Kad augustā pupu pākstis palika melnas, pupu lakstus izrāva no zemes, sasēja buntēs un kāra uz kūts sienas naglām žāvēties, tad rudenī lobīja.

Garos zirņus kaltēja zārdos.

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

©Mantots kultūraugs

  • Facebook
  • YouTube